Tās spēj vienlaicīgi būt nepieciešamas, dodot gaismu un siltumu, bet tai pat laikā var būt bīstamas. Arī cilvēks ir tāds pats. Ar savu mīlestību tas var sasildīt un sniegt otram gaismu, bet ar naidu spēj iznīcināt. Un tieši tāpat kā svece, ar laiku cilvēks izdziest.
Sveces tika radītas, lai dotu ne tikai gaismu, bet arī siltumu. Cilvēks piedzimst sirdī tīrs. Gluži kā spilgta liesmas gaisma mazs cilvēks, ienākot pasaulē, izgaismo visu apkārtni. Prieks, ko rada jaundzimušais, apspīd pat tumšākos kaktus. Bērna smiekli sasilda apkārtni kā nekas cits! Ar laiku bērns aug un jau no pirmā piedzimšanas brīža laiks viņa mūžā tiek atskaitīts. Tieši tāpat ir ar sveci – kopš tā tiek aizdegta, tā sāk pamazām izdegt. Ar laiku cilvēkbērns aug un spilgtā liesmiņa nonāk dažādos apstākļos.
Kādam liesmiņa deg koši un kvēli, citam tā tiek caurvējā un sprakšķ, vēl kādam tā mēdz nodzist pirms laika. Mēs nekad nezinām, kad nodzisīs mūsu liesmiņa, bet apzināmies, ka cilvēka mūžs gluži kā svece pamazām izdeg. Kad nodziest svecīte mūsos, to aizdedz par mums citi. Tieši šajos brīžos tas ir svētīgi un piepildīti. Sirdī ataust atmiņas, mīlestība vēl joprojām dzīvo mūsos, un sveces liesmiņa kā karsts pavediens savieno dzīvo un mirušo pasauli. Jo īpaši Svecīšu vakarā, kad, paši neapzinoties, ka dzīvojam gluži vai sveces dzīvi, ar to pieminam aizgājējus. Tas, vai šādā veidā mēs cenšamies saskatīt un sajust aizgājēja dvēseli, paliek katra paša ziņā un sajūtās, tomēr ja ne aizgājējam, tad paša sirdsmieram ir nepieciešams pieminēt, atcerēties un izdzīvot atmiņas no jauna un jauna.
Kopš ziņas par tuva cilvēka došanos viņsaulē, mūsu dzīvē ielaužas sāpe. Sāpe ir gluži kā caurvējš, ja ilgstoši stāv tajā, cilvēks var saslimt. Un gluži kā daudzas sveces caurvējā, visas liesmas tiek plandītas bērēs. Šī sāpe slāpē mūsu iekšējo sveces liesmiņu, tomēr, roku rokā tā ir jāpavada un jāatlaiž. Tas gan, protams, nenotiek uzreiz, tomēr jāsaprot, ka dzīves ceļš visiem ir viens, atšķiras tikai līkloči un krustojumi, tomēr visi ceļi dzīvē sākas vienādi un arī sasniedz vienu galamērķi. Īpaši par savu dzīvi aizdomājamies, pavadot klusumā un mierā cilvēku pa viņa pēdējo taku, kas noklāta ar egļu zariem. Un šis ir īstais sāpes atlaišanas brīdis. Sāpe gan kādu laiku mēģina pūst mūsu liesmiņu, tomēr nedrīkst tai paļauties, un labākais veids, kā to darīt, ir priecāties par skaistām atmiņām, nevis ieciklēties uz caurvēju.
Atpakaļ