Pavadīt tuvinieku vai draugu dzīves pēdējā gaitā drīkst tikai ierobežots skaits cilvēku. Šobrīd un līdz turpmākiem rīkojumiem ir spēkā noteikums, ka bēru ceremonijas drīkst notikt tikai ārpus telpām, un tajās (neskaitot pakalpojuma sniedzējus) drīkst piedalīties ne vairāk kā 10 cilvēki no divām mājsaimniecībām, visiem jāvalkā sejas maskas un jāievēro 2 metru distance. Tas attiecas uz bēru ceremoniju kā iekštelpās, tā arī ārtelpās, proti, kapličā, baznīcā un kapsētā. Bēru mielasts ēdnīcā vai restorānā gan ir liegts.

Un kā rīkoties, ja aizgājējs bija inficēts ar Covid-19?

Īpaša piesardzība aizvien jāievēro, atvadoties no Covid-19 inficēta mirušā. Kopš pavasara Latvijā šos aizgājējus pirms iezārkošanas ievietoja plastmasas maisā un zārku bērēs atvērt nedrīkstēja. Tagad šādu noteikumu vairs nav. Miruša cilvēka ķermeni nedezinficē, bet, pirms transportēšanas uz pēcnāves aprūpes vietu, ja tas nepieciešams, ievieto speciālā maisā un dezinficē to no ārpuses.

Miruša cilvēka ķermeņa transportēšanai nav nepieciešams īpašs transporta aprīkojums vai transportlīdzeklis. To var veikt jebkurš apbedīšanas pakalpojuma sniedzējs. Miruša cilvēka ķermeni drīkst apbedīt vai kremēt. Tāpat bēru laikā zārku drīkst atvērt, taču piederīgajiem jāievēro viena metra distance un mirušā cilvēka ķermenim pieskarties nedrīkst.

Personālam, kas nodrošina apbedīšanas vai kremēšanas procedūru, jālieto cimdi, bet pēc cimdu novilkšanas rokas jāmazgā ar ūdeni un ziepēm.

Sveces ir tik brīnumainas, vilinošas un noslēpumainas – gluži kā cilvēki.

Tās spēj vienlaicīgi būt nepieciešamas, dodot gaismu un siltumu, bet tai pat laikā var būt bīstamas. Arī cilvēks ir tāds pats. Ar savu mīlestību tas var sasildīt un sniegt otram gaismu, bet ar naidu spēj iznīcināt. Un tieši tāpat kā svece, ar laiku cilvēks izdziest.

Sveces – cilvēka mūžs

Sveces tika radītas, lai dotu ne tikai gaismu, bet arī siltumu. Cilvēks piedzimst sirdī tīrs. Gluži kā spilgta liesmas gaisma mazs cilvēks, ienākot pasaulē, izgaismo visu apkārtni. Prieks, ko rada jaundzimušais, apspīd pat tumšākos kaktus. Bērna smiekli sasilda apkārtni kā nekas cits! Ar laiku bērns aug un jau no pirmā piedzimšanas brīža laiks viņa mūžā tiek atskaitīts. Tieši tāpat ir ar sveci – kopš tā tiek aizdegta, tā sāk pamazām izdegt. Ar laiku cilvēkbērns aug un spilgtā liesmiņa nonāk dažādos apstākļos.

Kādam liesmiņa deg koši un kvēli, citam tā tiek caurvējā un sprakšķ, vēl kādam tā mēdz nodzist pirms laika. Mēs nekad nezinām, kad nodzisīs mūsu liesmiņa, bet apzināmies, ka cilvēka mūžs gluži kā svece pamazām izdeg. Kad nodziest svecīte mūsos, to aizdedz par mums citi. Tieši šajos brīžos tas ir svētīgi un piepildīti. Sirdī ataust atmiņas, mīlestība vēl joprojām dzīvo mūsos, un sveces liesmiņa kā karsts pavediens savieno dzīvo un mirušo pasauli. Jo īpaši Svecīšu vakarā, kad, paši neapzinoties, ka dzīvojam gluži vai sveces dzīvi, ar to pieminam aizgājējus. Tas, vai šādā veidā mēs cenšamies saskatīt un sajust aizgājēja dvēseli, paliek katra paša ziņā un sajūtās, tomēr ja ne aizgājējam, tad paša sirdsmieram ir nepieciešams pieminēt, atcerēties un izdzīvot atmiņas no jauna un jauna.

Sāpju ceļš -caurvējš

Kopš ziņas par tuva cilvēka došanos viņsaulē, mūsu dzīvē ielaužas sāpe. Sāpe ir gluži kā caurvējš, ja ilgstoši stāv tajā, cilvēks var saslimt. Un gluži kā daudzas sveces caurvējā, visas liesmas tiek plandītas bērēs. Šī sāpe slāpē mūsu iekšējo sveces liesmiņu, tomēr, roku rokā tā ir jāpavada un jāatlaiž. Tas gan, protams, nenotiek uzreiz, tomēr jāsaprot, ka dzīves ceļš visiem ir viens, atšķiras tikai līkloči un krustojumi, tomēr visi ceļi dzīvē sākas vienādi un arī sasniedz vienu galamērķi. Īpaši par savu dzīvi aizdomājamies, pavadot klusumā un mierā cilvēku pa viņa pēdējo taku, kas noklāta ar egļu zariem. Un šis ir īstais sāpes atlaišanas brīdis. Sāpe gan kādu laiku mēģina pūst mūsu liesmiņu, tomēr nedrīkst tai paļauties, un labākais veids, kā to darīt, ir priecāties par skaistām atmiņām, nevis ieciklēties uz caurvēju.

Apbedīšanas tradīcijas, kā arī izpratne par to, kā jāizturas tuvinieka nāves gadījumā, atšķiras dažādās kultūrās un pat vienas ģimenes ietvaros. Tomēr pastāv zināma etiķete un uzvedības protokols, kā izturēties bēru ceremonijā, kā arī saņemot ziņu par kāda pazīstama cilvēka, kolēģim vai draugam tuva cilvēku aiziešanu. Lai nesajustos neveikli, saņemot šādu ziņu vai piedaloties bēru ceremonijā, ir dažas vispārpieņemtas uzvedības normas, kuras ievērojot, būsiet cieņpilni izturējusies šajā situācijā.

Saņemot ziņu par aiziešanu

Tuvinieka zaudējums nav situācija, kuru kāds gaidītu. Tas vienmēr pārsteidz nesagatavotus. Zaudējot tuvu cilvēku, pienākas paziņot visiem, kurus mēs vēlamies redzēt bērēs. Saņemot šādu ziņu, savukārt ir pieņemts izteikt līdzjūtību. Nedomājiet, ka nedrīkst runāt ar tuviniekiem par aizgājēju. Tuvinieki bieži jūt lielu nepieciešamību ar kādu runāt un tikt skaidrībā par savām iekšējām sajūtām. Saruna viņiem palīdz pārciest saņemto emocionālo triecienu.

Kas jādara gadījumā, kad iestājusies tuvinieka nāve?

Ir jāzvana apbedīšanas birojam. Tā darbinieki varēs izstāstīt, kādi jautājumi kārtojami:

• kāda dokumentācija nepieciešama;
• kas jādara gadījumos, ja nāve iestājusies mājās, un kas — ja tas noticis slimnīcā;
• kas jādara vēl citos gadījumos.

Bēru ceremonijas norise

Bēres, pirmkārt, ir privāts ģimenes notikums. Tuvinieki paziņo darba kolēģiem, vai tiks organizētas bēres plašākā cilvēku lokā vai tikai tuvinieku lokā. Ja pirms tam aizgājējs izteicis jebkādu vēlēšanos par savām bērēm, tad tas ir jāņem vērā un jāizpilda.

Ja bēru ceremonija ir oficiāla rakstura, tad aizgājēja radinieki stāv pa kreisi no viņa (skatoties no galvgaļa puses) un oficiālie pārstāvji – labajā pusē. Vainagu nolikšanas laikā drīkst nolasīt tekstu uz sēru lentas. Ja netiek teikta atvadu runa, tad pēc vainaga nolikšanas dažas sekundes jāuzkavējas pie kapa, izrādot cieņu aizgājējam ar klusuma brīdi un paklanīšanos (galvas mājienu) tuviniekiem, pēc tam aizejot.

Cilvēka dzīvei ir liela nozīme arī pēc nāves, vismaz iepriekš rakstījām par to, kas ezotēriskajā pasaules redzējumā notiek ar cilvēka dvēseli, nomirstot ķermenim. Šajā skatījumā cilvēka dzīvei un viņa ceļa izaugsmei lielu nozīmi piešķir karma. Šoreiz rakstā – par to, kā dzīvot labu un pilnvērtīgu dzīvi, lai nebūtu jābaidās no nāves. Kas ir karma?

Cilvēks ne tikai veido sevi, savu prātu, raksturu, savas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet viņa personīgā karma ir sastāvdaļa no viņa tautas un valsts karma. Lai saprastu cilvēciskās karmas būtību, nepieciešams izšķirt no karmas sarežģītā sastāva trīs dažādus spēkus, kuri veido cilvēka likteni: Doma – tas ir spēks, kurš veido cilvēka raksturu. Kādas domas, tāds pats cilvēks. Vēlēšanās un griba – parāda divas puses vienam spēkam.

Tās savieno cilvēka vēlmi ar priekšmetu un novirza tur, kur vēlēšanos var piepildīt. Rīcība – ja cilvēka rīcība nes citiem labklājību un laimi, tas atsauksies ar laimi arī pašam cilvēkam. Ja rīcība nes nelaimi un ciešanas citiem cilvēkiem, tad atpakaļ saņems tādas pašas ciešanas ne vairāk, ne mazāk. Kā veidojas karmas likums? Katra cilvēka uzdevums, kurš uzsācis garīgā ceļa izaugsmi, ir saprast šo spēku būtību, no kā veidojas karmas likums. Kad mēs sakām saprast savu sūtību, tad mēs kļūstam par likteņa veidotājiem.

Pirmkārt jau svarīga ir pati doma – vairāk par visu kļūt sava likteņa veidotājam, jo tā cilvēks iegūst iespēju garīgā sfērā. Lai to spētu, ir jāapzinās sava vājākā puse. Jūs to zināt, bet gribat no šīs vājās puses atbrīvoties. Piemēram, Jums pietrūkst paškontrole. Pamēģiniet katru dienu par to piedomāt! Domās piespiediet sevi noturēt paškontroli.

Drīzumā Jūs ievērosiet, kad spēja sevi savaldīt sāks parādīties situācijās, kad Jūs no sevis to iepriekš nemaz negaidītu. Paškontrole būs kļuvusi par Jūsu rakstura iezīmi. Bet nevajag aizmirst, ka raksturs arī ir Jūsu liktenis. Tas ir svarīgākais nosacījums cilvēciskai laimei uz zemes. Izrietošais karmas likums ir ļoti vienkāršs: Mūsu domas darbojas uz mums pašiem, veido mūsu garīgo un morālo raksturu. Iespaidojot citus, mūsu domas sasien karmiskās saites, ar kuriem cilvēkiem mēs būsim saistīti nākošajās iemiesošanās un nākošajās dzīvēs. Un tomēr...

Atvadas arī no tiem, kas nodzīvojuši tiešām pilnvērtīgu dzīvi, var būt grūtas, un pēc jebkura cilvēka aiziešanas mūžībā palicējiem nepieciešams laiks to emocionāli pārdzīvot. Apbedīšanas birojs “Karāls” tikmēr nodrošinās skaistas atvadas un pienācīgu bēru ceremoniju.

Vai esi aizdomājies, ka katrs no mums ir saistīts ar savu dzimtu, senčiem? Mūsdienās cilvēki ne vienmēr apzinās, kāds spēks slēpjas dzimtā un enerģētiskajā saitē ar mūsu senčiem.

Mūsu DNS ir vesela banka, informācijas krātuve. Tas satur sevī mūsu sievišķā un vīrišķā sākuma vēsturi. Tās ir mūsu saknes, kas mūs baro un dod atbalstu. Kad mēs piedzimstam, mēs nokļūstam ģimenē. Mēs nokļūstam lielā, milzīgā dzimtas sistēmā. Dzimtas sistēma ir viena kopīga un vesela apziņa. Bet tās, ja mēs iedomājamies, ir miljoniem. Un šī vienotā apziņa atklāj mums ļoti daudz iespējas. Šeit mēs varam iezīmēt prasmes, zināšanas, talantus. Dzimta, tā ir mūsu spēks, mūsu zināšanas par ģimeni un par mūsu zemes mantojumu. Atmet neapmierinātību un pretenzijas pret senčiem! Ģimenes un dzimtes kopaina satur ne tikai labo, bet arī grūtības, bēdas, nelaimes gadījumus, nāvi, badu un karus. Ieguldījums dzimtā sākas ar pateicību vecākiem, visiem senčiem.

Pat, ja pateikt ko labu ir grūti, atceries, ka nav svarīgi, kā ir rīkojies Tavs tēvs vai māte. Tu esi ieradies šajā dzimtā un Tu sev esi izvēlējies pašus labākos vecākus. Dari visu caur pateicību un mīlestību! Noņem no sevis pretenzijas, neapmierinātību! Tikai pēc harmoniskām attiecībām ar vecākiem, cilvēks sāk mainīt savu likteni. Mēs visi esam savstarpēji saistīti. Ir noteikti jāizzina sava dzimta. Tas dod spēku un papildus resursus. Mēs nokļūstam šajā vai citā dzimtā, jo varam izmantot tās spēku, atbalstu un svētību.

Labākā dāvana… mirušiem.

Jebkurš atbalsts mūsu radiniekiem, dzimtai ir mūsu garīgā izaugsme. Mēs esam enerģētiski saistīti ar tiem, kuri ir aizgājuši agrāk. Viņi no mums var saņemt atbalstu, ja dzīvojam harmonijā, lūdzamies par viņiem, pētām un izzinām mūsu senčus, dzīvojam ar mīlestību tā vietā, lai dzīvotu izmisumu, dusmām un skaudību. Reiz kādam vecam mūkam jautāja, kā viņam izdodas būt laimīgam un priecīgam vienmēr. Uz ko viņš atbildēja: “Es zinu, ka mēs paši izvēlamies elli vai paradīzi, būt nelaimīgam vai laimīgam. Katru reizi, kad es pieeju pie spoguļa, es sev pajautāju, ko es šodien izvēlos – būt ellē vai paradīzē? Kāds es šodien būšu – jautrs, dzīvespriecīgs vai sapīcis? “Es izvēlos paradīzi!”” Mīliet cits citu.

Izziniet savu Dzimtu, lūdzieties par mirušiem, izvēlieties paradīzi!